Ceru, ka no iepriekšējā raksta ir skaidrs, kāpēc mums bija sapnis pabūt Islandē. Iepriekšējā gadā man tas neizdevās, jo biju sarāvis ceļgala saiti un vairākus mēnešus sēdēju mājās, pārvietojoties ar kruķiem. Šogad viss bija ne mazāk sarežģīti gan no finansiālā viedokļa, gan tāpēc, ka paliku bez velosipēda, un vispār dzīve pēdējā laikā kļuvusi mazliet sarežģītāka.
Tomēr biļetes tika nopirktas janvārī, galvenokārt pateicoties Andreja uzstājībai, un mūsu liktenis bija izlemts. Biļeti nopirkām tikai tāpēc, ka Andrejs atrada, ka zemo cenu aviokompānija Iceland Express atklāj tiešos reisus uz Keflavīku no Viļņas, un tikai pateicoties tam cena sanāca vairāk vai mazāk paciešama – 320 LVL (640$) turp-atpakaļ ar velosipēdu. Kā vēlāk izrādījās, tajā pašā gadā vēl viena islandiešu aviokompānija atklāja reisu no Kauņas – WOW Air. Cenas tai ir vēl pieejamākas – vēl kādas pusotras reizes zemākas nekā Iceland Express.
Zīmols “66 grādi ziemeļu platuma” Islandē ir visur. Pat lidmašīnā, kā redzam
Izbraucām no mājām otrdienas vakarā, lai paspētu uz lidmašīnu, kas trešdien pulksten 6 no rīta izlido no Viļņas lidostas. Neiztikām bez piedzīvojumiem – kad Andrejs savā tradīcijā nokavēja par stundu, atklājās, ka mums nav auto jumta velobagāžnieka atslēgas, un nācās to noskrūvēt ar mazu regulējamo atslēgu, ko mans tētis, par laimi, vadā līdzi mašīnā. Vēl izrādījās, ka Andrejs pazaudējis gāzes degli – vienu no retajām lietām, par ko viņš bija atbildīgs. Par laimi, laika rezerve bagāžnieka hakošanai mums bija, bet lai aizlidotu, degļa klātbūtne nav kritiska. Bija skaidrs, ka tie tiek pārdoti Reikjavīkā, ņemot vērā milzīgo telšu tūristu skaitu, kas katru gadu apmeklē Islandi.
Kamēr kūlāmies līdz lidostai, neiztika bez cūcības: fotoradars no krūmiem Daugaiļos, šķiet, noblieza ar sarkanu zibsni, un, ņemot vērā, ka lietuvieši atkal ir pacēluši sodus, tas var nozīmēt kādu 100-200 dolāru zaudējumu. Speciāli mēs nepārsniedzām, bet apdzīvotas vietas sākuma zīme nav diez ko pamanāma, ja pretī spīd tālās gaismas, īpaši divos naktī. Principā var teikt, ka ar to mūsu ceļojumā sākās tas, ko politkorekti varētu nosaukt par “ikdienas murgu”, bet diženajā un varenajā šādām parādībām ir daudz trāpīgāks vārds. Par laimi, parasti šis murgs tika kompensēts vai nu ar brīnumiem, kas glāba situāciju, vai nu ar neredzētiem skaistumiem, tāpēc pacietām mēs to ar prieku. Nezinu gan, ar ko beigsies epopeja ar radaru, jo vēstule ar sodu vēl joprojām nav atnākusi, bet cerēsim uz pēdējo brīnumu šajā ekspedīcijā.
Lidostā mūs jau gaidīja mazāks aplauziens: stāvvieta ir maksas, maksāt var tikai ar monētām, bet to mums nebija. Man par to bija teikuši, bet visu nevar paredzēt – braucienos vienmēr gadās aizķeršanās. Par laimi, jāmaksā ir izbraucot no stāvvietas, tāpat kā Rīgā, tāpēc šis sīkums netraucēja mums paņemt velo ar somām un doties uz izlidošanas zāli, bet seku izstrebšanu atstāju tēta ziņā – un tā jau nervoza atmosfēra izlidošanas laikā.
“Govs galvā ir daudz brīnumu” – tā saka Islandē
Reklāma ir tik stilīga un neuzbāzīga, ka pat neizskatās pēc reklāmas
Savu velo es iepakoju polietilēna matrača apvalkā, ko biju sadabūjis Rīgas mēbeļu veikalos Purvciemā, Andrejs – atkritumu maisos ar skoču. Aizlidojām mēs jau bez starpgadījumiem, pēc kompānijas prasībām velosipēdus pat varēja netīt – pietika noskrūvēt pedāļus un pagriezt stūri uz sāniem. Nu un riepas mazliet nolaist, bet tas nav kritiski, pat nepārbaudīja. Vispār viss noritēja neparasti gludi un bez problēmām, kas, lidojot ar velosipēdiem, nebūt ne vienmēr ir tā. Velo gan, protams, nācās stiept uz speciālo milzīgo “rentgenu” neformāta bagāžai, kur to nežēlīgi kratīja uz transportiera lentas, bet nu lai nu paliek.
Keflavīkas (Keflavik) lidosta ir saņēmusi balvas kā labākā lidosta
Starp citu, mana bagāža svēra 23 kg, bet atļauti ir 20, tāpēc nācās paņemt mugursomu rokas bagāžā. Pēc tam tā mugursoma bija galīgi ne tēmā – palielināja vēja pretestību un mūždien bija gandrīz tukša, noderēja tikai tad, kad pāris dienas staigājām pa kalniem ar kājām, nu un pilsētā. Ja parēķina, cik tad beigās svēra mans velosipēds, sanāk 16 kg velo + 23 kg mantas + 1,5 kg ūdens = 40 kg. Panest ar vienu roku nekādi nesanāca, bet ar divām paņemt neērti.
Reklāma Islandē, tāpat kā viss pārējais, ir ļoti mīlīga, izsmalcināta un vienmēr apspēlē nacionālos motīvus
Vienā reisā ar mums lidoja vēl citi lietuvieši-riteņbraucēji, bet parunājām mēs ar viņiem tikai pie geita, kad bagāžas nodošanas formalitātes bija nokārtotas. Puisis izrādījās doktorants matemātikā, angliski runāja vienkārši lieliski, labāk nekā es, viņa meitene arī tīri labi. Es vispār brīnos, kā leiši visi kā viens pārvalda angļu valodu – mūzikas festivālā “Tundra” (kas vispār ir pelnījis atsevišķu stāstu, bet ne šoreiz) arī visi brīvi sazinājās buržuiskajā mēlē. Laikam man vienkārši tādas vietas trāpās, apkulturētas, un cilvēki arī. Gan jau čotkiji pacani autobusā no Ilūkstes no visa bagātīgā angļu valodas leksikona zina tikai vārdu “fak”.
Tieši matemātiķis man arī pastāstīja par jauno aviokompāniju WOW Air. Vēl rēcīgi bija, kad parādīju viņam savu megakarti no Islandes kartogrāfijas aģentūras mājaslapas, un viņš uzminēja, ka esmu to nokačājis ar skriptu. Mūsdienās matemātiķi visi prot programmēt, bez tā nekur.
Izlidojām mēs 6 no rīta, bet ieradāmies ap 12. Zinot, ka lidojums no Viļņas uz Reikjavīku ilgst apmēram trīs stundas, vērīgs lasītājs sapratīs, ka Islandes laika josla ir GMT, proti, UTC +0, un uz vasaras laiku tur nepāriet, atšķirībā no Lietuvas un Latvijas. Krēsli Iceland Express lidmašīnās ir paīsi, gulēt tajos ir neērti, bet toties turpceļā es viens pats sēdēju uz veseliem trim. Kompānija, starp citu, ir "lowcost", un tai savu lidmašīnu nav – vienīgo gaisa kuģi tā īrē no Holidays Czech Airlines. Pateicoties tam mēs gandrīz aizlidojām uz Reikjavīku caur Prāgu – no Lietuvas sākotnēji bija nopirkts nepietiekams biļešu skaits. Par laimi, lietuvieši un kaimiņi attapās, ka šāda izdevība negadās katru gadu, un biļetes laicīgi izpirka.
Bagāžu saņēmām bez problēmām, un pat diezgan ātri, minūtēs 20. Ričukus skrūvēt kopā lidostas ēkas iekšienē nedrīkst, nācās līst ārā, par laimi, ne lietū. Bet vējš, protams, bija, jo Islandē tas ir vienmēr. Tā kā mēs vienalga grasījāmies braukt uz centru ar autobusu, ričukus neskrūvējām kopā, pajautājām tuvākajam cilvēkam, kur ir transports uz centru. Biļete kopā ar velo maksāja, man šķiet, apmēram 14 latus. No lidostas līdz centram ir 40 km, ja kas. Tā bija pirmā bezdelīga, kas mums pavēstīja, ka tā te ir Islande – esam ieradušies tur, kur gribējām, jo citu tik dārgu valstu pasaulē nav daudz.
Ričukus mēs veiksmīgi salikām kopā tukšajā centrālajā autoostā, mazliet pabrīnījāmies par to smagumu, un laidām uz centru.
